Heij, nu sveiki visiem un visām!
Tātad nu jau pāris nedēļas pagājušas kopš esmu atgriezusies atpakaļ Latvijā. Bet par to kādas tad ir sajūtas būt mājās gan citreiz, tagad es gribu vēl nedaudz pakavēties atmiņās par pēdējām 3 nedēļām Spānijā. Kas izvērtās brīnumjaukas un emocijām pilnas.
Njā atskaite sākās kad atgriezos no Portugāles, jo tad man bija palikušas tieši 3 nedēļas, lai izbaudītu Spāniju un visus tās labumus, pirms atgriežos LV un pāršķiru jaunu lapu, lai sāktu jaunu dzīves nodaļu šeit. Ko tad es paspēju šajās nedēļās sastrādāt, nu ja godīgi, tad reizēm man liekas, ka šais 3nedēļās paspēju vairāk kā visos 10 mēnešos iepriekš.
Pārvācos uz jaunu dzīvesvietu. Kas vairāk gan līdzinājās paradīzei. J Jauks dzīvoklis ar guļamistabu, istabu jogai, viesistabu, kas apvienota ar virtuvi, balkonu ar skatu uz jūru un 2 (vai šķiet par 3) baseiniem. Ledusskapis pilns ar atspirdzinošajiem dzērieniem, alu un vīniem. Kā man paveicās tikt pie šādas mājvietas un vēl pie tam par to neko nemaksāt? Nu te nu atkal izpaužas spāņu viesmīlība. Viena skolotāja no skolas, kurā es strādāju, man viendien pajautāja vai man patīkot kaķi, teicu, ka man nav nekādu problēmu ar viņiem. Un tā nu es dabūju atslēgas uz šo brīnumvietu, jo viņai bija jādodas mēneša ilgā ceļojumā uz Kongo Āfrikā, tāpēc kādam vajadzēja pieskatīt Tigri – kaķi. Nu vai kāds man LV jebkad piedāvātu padzīvot viņa superkūlīgajā mājā tikai par to, ka es pieskatu kaķi? Šaubos gan. Dzīvoklis tiešām bija ideāls. Sajūta kā budistu mājvietā, jo tā aura un smarža, kas tur valdīja bija tieši tāda kā varētu smaržot budistu svētvietās. Kāds tam iemesls? Dzīvokļa saimniece ir kaislīga jogas fane, tāpēc mājās viņai ir speciāla istaba jogai un pie sienas pie liktas bildes, kurās viņa ir redzama dažādās jogas pozās dažādās pasaules vietās. Indijā viņa ir pabijusi jau 7 reizes, kontā ir arī Pakistāna (ja nemaldos arī Irāna vai Irākas un citas tā reģiona valstis) un šogad Āfrikas valsts Kongo. Katru gadu augustā viņa dodas ceļojumā, tāpēc kādam ir jāpieskata kaķis. Tā nu nākoša gada augusts jau man ir saplānots. Atgriežos Malagā. (Protams, ja es to neizdarīšu jau ātrāk.)
Nu jā tā kā mājai bija 2 (vai pat 3) baseini mana dienas kārtība pirmo nedēļu bija diezgan skaidra – pamosties pirms 10.00, pabrokastot uz balkona, tad 2 vai 3 stundas pie baseina, pusdienas, kāda filma vai kāds seriāls, atkal baseins, duša, savest sevi kārtībā un vakariņās ar draugiem vai arī vnk pica mājās. Tā kā spāņi ir diezgan strikti uz ēšanas laikiem, tad labākais laiks, kad zvilnēt pie baseina bija tad, ka viņi brokasto vai ēd pusdienas, jo tad nebija gandrīz neviena. Nu tāpat jau nekad vairāk par 6iem cilvēkiem pie baseina mēs nebijām. Un baseins tiešām liels.
Ko vēl man izdevās sastrādāt? Ak jā, nu, protams, ja jau esmu Spānijā, neiztikt bez tradīcijām. Vienu dien es un Edu (viens no superīgākajiem spāņiem, kādu man dzīvē izdevies satikt) nolemj, ka man ir jāredz vēršu cīņas (bull fighting). Un man tieši paveicās, jo tajās dienās Malagā bija konkurss jaunajiem vēršu cīnītājiem (šķiet vecumā līdz 18 vai kkā tā). Nobruņojusies ar saulesbrillēm un foto kameru, kā jau kārtīgām tūristam pienākas, dodamies uz arēnu. Saulīte gan mūs pamatīgi lutināja. Šķiet ka saulē bija kādi +40grādi, par spīti tam, ka bija jau pēc 19iem vakarā. Nu sākums tā neko, džeki iespīlējušies šaurajās bikšelēs, vicina to palagu, visi gavilē, bet trakākais sākās, kad viņi sāka durt tam nabaga vērsēnam ar tādām kā lielām adatām. Ak jēziņ, un tad es uzzināju, ka beigās cīnītājām tas vērsis ir arī jānogalina. Un tas viss notiek skatītāju acu priekšā. Njā, protams, man pietika ar pirmā vērša noduršanu un mēs devāmies prom. Es saprotu, ka tās ir spāņu tradīcijas, bet nekad vairs negribu neko tādu dzīvē redzēt. Un ņemot vērā, ka parasti biļeti ir ne lētāka kā 16euro, tad es tiešām nesaprotu.
Nu, protams, tā jau nebūšu es, ja man galvā neiešausies kārtējā trakā ideja, un tas jau nebūs Edu, ja viņš šo kārtējo ideju neatbalstīs. Hehehe!!! Un tā nu sanāca, ka tiku pie pīrsinga lūpā. Pirmajā dienā tā neko, pat nebija pampuma, otrajā dienā gan man bija neliela silikonlūpa. To man visu laiku nācās klausīties no Edu un Alehandro. Jautāsiet, kas ir Alehandro? Nu kā lai to izstāsta, mans sargeņģelis, brālis un labākais draugs vienā personā. Viņš tiešām ir labākais, ko man Spānijā nācās iepazīt. Vairs jau neatceros visas tās reizes, kad Alehandro ir mani vedis mājās no ballītēm ar savu skūterīti vai vnk bijis klāt, kad man to vajadzēja. Viņi abi ar Edu ir viena nozīmīga daļa no manas Spānijas. Bez viņiem tie 11 mēneši nebūtu bijuši tādi, kādi tie bija. Un cerams, ka jums nebūs pat ilgi jāgaida līdz jūs varēsiet viņus satikt vaigu vaigā tepat Latvijā,jo, jā, viņi plāno mani šeit apciemot. Vai nav ideāli?!
Labi pievēršamies atpakaļ maniem piedzīvojumiem. Tātad tā kreizī diena ar buļļiem un pīrsinga izduršanu vēl nebeidzās, jautrākais vēl tikai sekoja pēc tam. Ejam kko iedzert kādā pludmales bārā? – Edu man sirsnīgi pajautā. Un ja jau Edu kko tādu saka, tad, protams, ka ir jāiet, jo no viņa tik bieži to nenākas sagaidīt. Tā nu sazvanām vēl pāris draugus un dodamies uz pludmali. 
Nemiera dzīti nevaram mierā nosēdēt un štukojam, ko darīt. Iet vakariņās ir par ātru, lai dotos kkur citur par vēlu. Nu tā galu galā nonākam pie secinājuma, ka brauksim ar motorlaivu jūrā. Tas nekas, ka mums ir līdzi suns Čispa. Tas netraucē. Un tā nu mēs 4 un suns. (nu gandrīz kā „3 vīri laivā”). Vakars vnk burvīgs, kad iebraucam ir vēl gaisma, bet tad palēnām sāk krēslot. Malaga no jūras tiešām izskatās apburoša. Un te tavu laimi, ieraugam delfīnu! Pirmo reizi dzīvē man ir nācies ieraudzīt delfīnu tik tuvu. Ak jē brauciens tiešām izdevies. Bet diena vēl nav beigusies, nolemjam iedzert pa aliņam pie manis un pie reizes Edu arī mums sagatavo vakariņas – spageti ar tomātu mērci un tunci. Tas ir viss, kas man ledusskapī iekrājies, neskaitot, protams, gaļu runcim un atspirdzinošos dzērienus. Njā kola, spraits, fanta un aliņi ir tipiska spāņu ģimenes ledusskapja sastāvdaļa. Tā nu mēs mierīgi pasēžam, pasmejamies par to kā bērnību dienu seriālu varoņu ir izauguši un izmainījušies. Un ar kādām multenēm tad mēs katrs esam izauguši. Jāsaka, ka manējās multenes, protams, neviens nezina, un man tas pats jāsaka par viņējām. Njā šķir tomēr mūs pāris tūkstoši kilometru. Vakars izdevies un vēl jaukāku to dara saņemtais e-pasts no Brazīlijas. Kas ir Brazīlijā? Daļa manas sirds… par to gan tagad nav stāsts. Citreiz. Varbūt…
Nu tā ir tikai daži no pēdējo nedēļu piedzīvojumiem Spānijā. Par pārējiem nu gan nākamreiz.
Bučas
Cālēns.
Bet par visu pēc kārtas.
