lai visiem jauks un smaidiem piepildīts šis svētku laiks.

e.

Nezinu, kas notiek, bet man statistika pēdējās dienās ir kāpusi, lai arī jauni ieraxti kādu laiciņu nav parādījušies.

Nu vispār šis būs ieraxts par to, ko tad es vispār pēdējā laikā daru. Nu par garlaicību noteikti nesūdzos. Bet par visu pēc kārtas.

==> Tātad esmu atgriezusies darbā Pull and bear veikalā Alfā. Nav jau tik slikti vienīgais alga ir smieklīga. (Bet par to gan es neko vairāk jums neteikšu, jo negribu, lai sanāk nepatikšanas. ) Tā, ka ja gadienā kādam ir kāds darba piedāvājums, lūdzu ziņojiet! Protu latviešu, angļu, spāņu un krievu valodu. Esmu šausmīgi jauka.

==> Beidzot arī kaut cik esmu iekārtojusies savā jaunajā mājvietā – Bruņinieku ielā. Protams, nav nekāda medus maize dzīvot kopā ar 5 cilvēkiem vēl (4meitenes un viens puisis) un 2 kaķiem. Par to gan ir cits stāsts par kuru tad citu reizi. Istaba man ir liela, ir arī malkas krāsniņa, kuru šad tad iekurina, jo tad uzreiz sajūtos omulīgāk. Nu pagaidām trūkst kāds, kas man pieliktu aizskaru stangu.

==> Ko tad es daru brīvajā laikā? Nu cik nu vispār tāda sanāk. Esmu sākusi iet projektu vadības kursos un man tur dikti, dikti patīk. Noderēs nākotnei un pāris projektu idejas jau ir manā galvā.

==> Tad es vēl piepalīdzu \”homo ecos\”” biedrībai ar mājas lapas tulkošanu. Ja sanāks laiks, tad mēģināšu arī kaut kā vairāk sadarboties ar viņiem. :]

==> Tad es vēl piepalīdzēju savai NGO -RED . Pāris ex- brīvprātīgie bija nolēmuši, ka arī LV beidzot vajag savu brīvprātīgā rokasgrāmatu. Tā nu tapa “ABC par EBD”. Arī es tur savu artavu esmu ielikusi. Un rīt (4.dien 25.novebmbrī plkst. 17.00 kafejnīcā Taka ) būs prezentācija. Un starp citu es šo pasākumu gaidu ar lielu nepacietību.

==> Tad vēl pa šo laiku esmu paspējusi piedalīties pāris konkursiņos par brīvprātīgo darbu. Vienā tapa tekstiņš, bet diemžēl spāniski (ja saņemšos, tad drīzumā uztaps arī kas anglisks). Priecāšos, ja apakšā zem teksta nospiedīsi uz pogas, kurā redzamas 5as zvaigznītes. Kādam citam konkursam tapa arī neliels īssvideo. Diemžēl ne viena no otra konkursa rezultāti nav zināmi. Par pirmo vēl varat balot šķiet līdz janvārim. Tā, ka uz priekšu!

==> Kas tad vēl man būtu jums stāstāms? mhm nu jā. Viens no mēneša notikumiem – Manolo ierašanās Rīgā. Jautāsiet – Kas ir Manolo? Viens spāņu puisis ar kuru es iepazinos sava projekta laikā Malagā un kurš tgd ir brīvprātīgais Rīgā. Vai nav sagadīšanās?! Uf un es par to esmu dikti priecīga, jo man beidzot ir kāds ar ko parunāt spāniski. Ja protat spāniski, tad te var lasīt Manolo blogu.  Bet līdz ar Manolo atklāju, ka viņš nav vienīgais spānis LV – iepazinos ar Raulu un Kristianu, kuri arī ir brīvprātīgie LV, un Alehandro, kurš šeit ir praksē. Un ja gadās nokļūt Franču bārā vecrīgā, tad noteikti gadīsies sastapt vēl kādu, kas runā spāņu mēlē.

==> Tā nu es arī valsts svētkus pavadīju kopā ar Manolo, Fatih (kas ir mazs, jauks turku puisis, kas ir brīvprātīgais Rīgā) un pāris desmit citiem cilvēkiem. Šie svētki nu dien izdevās par spīti tam, ka es strādāju visas dienas. Ko tad es svētkos sadarīju? Iepazinos ar brīvprātīgajiem, kas šobrīd ir savos projektos Igaunijā – 4as vācu meitenes, 1 itāļu meitene, 1 franču meitene un 1 apburošs spāņu puisis no Katalonijas. Un tam visam pa vidu vēl pāris jauni latvieši. Nu vienas no jaukākajām brīvdienām, kopš atgriešanās no Spānijas.

nu tas nu tā īsumā tā kā būtu viss. Cerams, ka turpmāk sanāks šeit ieraxtīties biežāk.

bučas. cālēns

p.s. Un es gribu pateikt paldies tai meitenei, kuras vārdu gan es nezinu, bet kura man 6dien pienāca Franču bārā klāt un pateica, ka viņa esot lasījusi manu blogu un, ka viņai ļoti esot patikuši mani piedzīvojumi Spānijā. Es labprāt uzzinātu kaut vai Tavu vārdu. :]

Daudz laimes!

cālēns

Tā kā tiem, kam ir youtube konts pie video var pielikt – “I like”.

būšu ļoti ļoti pateicīga!!!
eva

p.s. video, protams, nav nekas superūberkūlīgs, ņemot vērā, ka visas bildes un video ir tapušas ar manu ziepju trauku. bet nu par kopā samontēšanu man jāsaka milzonīgs paldies Vivitai. Jo bez viņas to visu nebūtu iespējams salikt kopā, lai iekļautos deadline, jo kā, protams, biju atlikusi uz pēdējo dienu.

Nu ir grūti, labi nu varbūt ne gluži grūti, bet ir savādāk. Lai gan nu jau esmu mājās gandrīz divus mēnešus vēl aizvien liekās, ka lidinos pa gaisu. Pamazām jau sāku nomierināties un ieiet ritmā. Trīs galvenās lietas, kas mani iepriekš uztrauca nu ir nokārtojušās – dzīvot ir kur; arī darbs man ir (esmu atpakaļ Pull and bear Alfā. tā, ka ja vēlaties paskatīties, kāda tad izskatos dzīvē, droši nāciet ciemos vai uzraxtiet pa kādai vēstulei un sarunāsim tikšanos. Šobrīd esmu diegzan atvērta jauniem cilvēkiem, jaunām sarunām, bet tādā mierīgā gaisotnē.); un arī ar skolu viss ir kārtībā (nu man atlikuši tikai 3 nenokārtoti exāmeni un uzraxtīt bakalaura darbu.) Un ja tā pavisam godīgi, tad esmu diezgan pozitīvi noskaņota un mājup atgriešanās depresija man nav piemetusies. Nu, protams, ka es skumstu pēc Spānijas un saviem draugiem. bet tāpēc jau ir internets ar visām tā extrām, kuras nu tiek godam izmantotas. Nu pat nupat aizvadīju pusstundu ilgu sarunu skype video zvanā ar Alehandro, kurš šobrīd ir Briselē Erasmus apmaiņā.

Jautāsiet, kādi man ir plāni nākotnei. Nu nekādu baigi lielo nav. Tādi tuvākie un svarīgākie ir vispirms pabeigt augstkolu un tad jau redzēs, ko tālāk. Vai palikt Latvijā, atgriezties Spānijā vai varbūt doties uz jauniem medību laukiem. Dzīve jau rādīs. Bet pagaidām es izbaudu to mieru, kas manī mājo. Priecājos par dzīvi un vienkārši esmu laimīga.

bučas

cālēns

čilčes

mums vienkārši pašiem ir jāiemācās būt laimīgiem. viss ir galvā mīļie. tā ir. un lietus tur ne pie kā nav vainīgs.

Tracy Chapman albums Crossroads ir vislabākais fons šai bildei.

bučas un jaukumjauku dienu visiem.

cālēns

nu, protams, par ko tad es atkal rakstīšu, ja ne par spāniju. bet šis nu laikam tad ar būs pēdējais atstāstiņš pirms ķeros klāt dzīvei atpakaļ LV, kur vilnas zeķes  un termokrūze ir mani labākie draugi.

nu labi, tad par to pašu pašu pēdējo nedēļu Spānijā. nu iekrita viņa tādā nedaudz spāņiem nozīmīgā laikā, kas saucas FERIA. (ja uzspiedīsi uz vārdiņa, tad varēsi angliski izlasīt kko vairāk).protams, var jau ieguglēt – feria in Malaga un palasīt, kas tad tur izlec, vai arī paskatīt attēliņus. vēl jau arī ir youtube. es tiešām iesaku paskatīties.

nu maniem vārdiem – tā ir ballīte nedēļas garumā, ar tipiskām spāņu dziesmām, dejām, mūziku, apģērbu un visu, kas tai pienākas. Atklāj to 5dienas vakarā ar koncertiem pludmalēs un uguņošanu. Alkohols šajā nedēļā tiek patērēts nenormāli daudz. nu kā gan savādāk, ja šajā nedēļā dzert uz ielām ir atļauts.  bāri un diskotēkas ir vaļā jau plst.15iem vai pat 14iem dienā. nu vai nav dulli? un tādā karstumā varat iedomāties cik daudz atliek vien izdzert, lai kājas vairs neklausītu. īpašais dzēriens šajā nedēļā ir – rebujito – speciāls baltais vīns ar sprite. nu bija labi. it sevišķi ņemot vērā, kas tas tika pildīts litra glāzēs. godīgi sakot viss tur tāds bija – mojitolitrs un cubalitrs. un par 3,50 euro vidēji. nav tik traki. un vēl pie tam. ja dara tā kā mēs un vēl neskaitāma daļa cilvēku, tad sanāk lētāk. nopērk vīnu, sprite, litra glāzes un salmiņus parastā veikalā, pēc tam aiziet uz centru, nopērk ledu tuvējā bodītē, nosēžas galvenājā laukumā un jauc tik visu kopā. un ballīte var sākties. un tā jau no paša rīta. tad iet mājās paguļ un sāk no jauna. nu vispār Feria ir vnk jāredz, to nevar izstāstīt. parastam latvietim to grūti saprast, jo mums nekā tāda nav.

nu jā vispār man sākumā bija pamatīgs kultūršoks. ne jau katru dienu tu redzi ielas pilnas ar tradicionālajiem spāņu tērpiem, ne jau katru dienu tu uz ielas dzirdi flamenko un seviļļanas. bet bija jautri. tiešām. un zinu, ka nākamgad es noteikti došos to baudīt atkal. man šogad noveicās, jo mana atvadu ballīte iekrita tieši šai nedēļā. un vēl pie tam mēs to apvienojām arī ar Alehandro dzimšanas dienu. tā kā 3 zaķi ar vienu šāvienu. nu atvadu ballītē bija viss kā nākas – daudz draugu, daudz dzeramā, mūzikas, dejas un protams atvadu dāvanas un baloni. kā arī viena svecīte mazā kēksiņā un dzimumdienas dziesma.

nu reizēm bildes runā labāk par vārdiem.izdomāju nākošajā “poustā” – raxtā ielikt tikai bildes, lai varat spriest paši.

bučas

cālēns

Tātad nu jau pāris nedēļas pagājušas kopš esmu atgriezusies atpakaļ Latvijā. Bet par to kādas tad ir sajūtas būt mājās gan citreiz, tagad es gribu vēl nedaudz pakavēties atmiņās par pēdējām 3 nedēļām Spānijā. Kas izvērtās brīnumjaukas un emocijām pilnas.

Njā atskaite sākās kad atgriezos no Portugāles, jo  tad man bija palikušas tieši 3 nedēļas, lai izbaudītu Spāniju un visus tās labumus, pirms atgriežos LV un pāršķiru jaunu lapu, lai sāktu jaunu dzīves nodaļu šeit.  Ko tad es paspēju šajās nedēļās sastrādāt, nu ja godīgi, tad reizēm man liekas, ka šais 3nedēļās paspēju vairāk kā visos 10 mēnešos iepriekš.

Pārvācos uz jaunu dzīvesvietu. Kas vairāk gan līdzinājās paradīzei. J Jauks dzīvoklis ar guļamistabu, istabu jogai, viesistabu, kas apvienota ar virtuvi, balkonu ar skatu uz jūru un 2 (vai šķiet par 3) baseiniem. Ledusskapis pilns ar atspirdzinošajiem dzērieniem, alu un vīniem. Kā man paveicās tikt pie šādas mājvietas un vēl pie tam par to neko nemaksāt? Nu te nu atkal izpaužas spāņu viesmīlība. Viena skolotāja no skolas, kurā es strādāju, man viendien pajautāja vai man patīkot kaķi, teicu, ka man nav nekādu problēmu ar viņiem. Un tā nu es dabūju atslēgas uz šo brīnumvietu, jo viņai bija jādodas mēneša ilgā ceļojumā uz Kongo Āfrikā, tāpēc kādam vajadzēja pieskatīt Tigri – kaķi. Nu vai kāds man LV jebkad piedāvātu padzīvot viņa superkūlīgajā mājā tikai par to, ka es pieskatu kaķi? Šaubos gan. Dzīvoklis tiešām bija ideāls. Sajūta kā budistu mājvietā, jo tā aura un smarža, kas tur valdīja bija tieši tāda kā varētu smaržot budistu svētvietās. Kāds tam iemesls? Dzīvokļa saimniece ir kaislīga jogas fane, tāpēc mājās viņai ir speciāla istaba jogai un pie sienas pie liktas bildes, kurās viņa ir redzama dažādās jogas pozās dažādās pasaules vietās. Indijā viņa ir pabijusi jau 7 reizes, kontā ir arī Pakistāna (ja nemaldos arī Irāna vai Irākas un citas tā reģiona valstis) un šogad Āfrikas valsts Kongo. Katru gadu augustā viņa dodas ceļojumā, tāpēc kādam ir jāpieskata kaķis. Tā nu nākoša gada augusts jau man ir saplānots. Atgriežos Malagā. (Protams, ja es to neizdarīšu jau ātrāk.)

Nu jā tā kā mājai bija 2 (vai pat 3) baseini mana dienas kārtība pirmo nedēļu bija diezgan skaidra – pamosties pirms 10.00, pabrokastot uz balkona, tad 2 vai 3 stundas pie baseina, pusdienas, kāda filma vai kāds seriāls, atkal baseins, duša, savest sevi kārtībā un vakariņās ar draugiem vai arī vnk pica mājās. Tā kā spāņi ir diezgan strikti uz ēšanas laikiem, tad labākais laiks, kad zvilnēt pie baseina bija tad, ka viņi brokasto vai ēd pusdienas, jo tad nebija gandrīz neviena. Nu tāpat jau nekad vairāk par 6iem cilvēkiem pie baseina mēs nebijām. Un baseins tiešām liels.

Ko vēl man izdevās sastrādāt? Ak jā, nu, protams, ja jau esmu Spānijā, neiztikt bez tradīcijām. Vienu dien es un Edu (viens no superīgākajiem spāņiem, kādu man dzīvē izdevies satikt) nolemj, ka man ir jāredz vēršu cīņas (bull fighting). Un man tieši paveicās, jo tajās dienās Malagā bija konkurss jaunajiem vēršu cīnītājiem (šķiet vecumā līdz 18 vai kkā tā). Nobruņojusies ar saulesbrillēm un foto kameru, kā jau kārtīgām tūristam pienākas, dodamies uz arēnu. Saulīte gan mūs pamatīgi lutināja. Šķiet ka saulē bija kādi +40grādi, par spīti tam, ka bija jau pēc 19iem vakarā. Nu sākums tā neko, džeki iespīlējušies šaurajās bikšelēs, vicina to palagu, visi gavilē, bet trakākais sākās, kad viņi sāka durt tam nabaga vērsēnam ar tādām kā lielām adatām. Ak jēziņ, un tad es uzzināju, ka beigās cīnītājām tas vērsis ir arī jānogalina. Un tas viss notiek skatītāju acu priekšā. Njā, protams, man pietika ar pirmā vērša noduršanu un mēs devāmies prom. Es saprotu, ka tās ir spāņu tradīcijas, bet nekad vairs negribu neko tādu dzīvē redzēt. Un ņemot vērā, ka parasti biļeti ir ne lētāka kā 16euro, tad es tiešām nesaprotu.

Nu, protams, tā jau nebūšu es, ja man galvā neiešausies kārtējā trakā ideja, un tas jau nebūs Edu, ja viņš šo kārtējo ideju neatbalstīs. Hehehe!!! Un tā nu sanāca, ka tiku pie pīrsinga lūpā. Pirmajā dienā tā neko, pat nebija pampuma, otrajā dienā gan man bija neliela silikonlūpa. To man visu laiku nācās klausīties no Edu un Alehandro. Jautāsiet, kas ir Alehandro? Nu kā lai to izstāsta, mans sargeņģelis, brālis un labākais draugs vienā personā. Viņš tiešām ir labākais, ko man Spānijā nācās iepazīt. Vairs jau neatceros visas tās reizes, kad Alehandro ir mani vedis mājās no ballītēm ar savu skūterīti vai vnk bijis klāt, kad man to vajadzēja. Viņi abi ar Edu ir viena nozīmīga daļa no manas Spānijas. Bez viņiem tie 11 mēneši nebūtu bijuši tādi, kādi tie bija. Un cerams, ka jums nebūs pat ilgi jāgaida līdz jūs varēsiet viņus satikt vaigu vaigā tepat Latvijā,jo, jā, viņi plāno mani šeit apciemot.  Vai nav ideāli?!

Labi pievēršamies atpakaļ maniem piedzīvojumiem. Tātad tā kreizī diena ar buļļiem un pīrsinga izduršanu vēl nebeidzās, jautrākais vēl tikai sekoja pēc tam. Ejam kko iedzert kādā pludmales bārā? – Edu man sirsnīgi pajautā. Un ja jau Edu kko tādu saka, tad, protams, ka ir jāiet, jo no viņa tik bieži to nenākas sagaidīt. Tā nu sazvanām vēl pāris draugus un dodamies uz pludmali. Nemiera dzīti nevaram mierā nosēdēt un štukojam, ko darīt. Iet vakariņās ir par ātru, lai dotos kkur citur par vēlu. Nu tā galu galā nonākam pie secinājuma, ka brauksim ar motorlaivu jūrā. Tas nekas, ka mums ir līdzi suns Čispa. Tas netraucē. Un tā nu mēs 4 un suns. (nu gandrīz kā „3 vīri laivā”). Vakars vnk burvīgs, kad iebraucam ir vēl gaisma, bet tad palēnām sāk krēslot. Malaga no jūras tiešām izskatās apburoša. Un te tavu laimi, ieraugam delfīnu! Pirmo reizi dzīvē man ir nācies ieraudzīt delfīnu tik tuvu. Ak jē brauciens tiešām izdevies. Bet diena vēl nav beigusies, nolemjam iedzert pa aliņam pie manis un pie reizes Edu arī mums sagatavo vakariņas – spageti ar tomātu mērci un tunci. Tas ir viss, kas man ledusskapī iekrājies, neskaitot, protams, gaļu runcim un atspirdzinošos dzērienus. Njā kola, spraits, fanta un aliņi ir tipiska spāņu ģimenes ledusskapja sastāvdaļa. Tā nu mēs mierīgi pasēžam, pasmejamies par to kā bērnību dienu seriālu varoņu ir izauguši un izmainījušies. Un ar kādām multenēm tad mēs katrs esam izauguši. Jāsaka, ka manējās multenes, protams, neviens nezina, un man tas pats jāsaka par viņējām. Njā šķir tomēr mūs pāris tūkstoši kilometru. Vakars izdevies un vēl jaukāku to dara saņemtais e-pasts no Brazīlijas. Kas ir Brazīlijā? Daļa manas sirds… par to gan tagad nav stāsts. Citreiz. Varbūt…

Nu tā ir tikai daži no pēdējo nedēļu piedzīvojumiem Spānijā. Par pārējiem nu gan nākamreiz.

Bučas

Cālēns.

Vēršu cīņas

Vēršu cīņas

Vēršu cīņas

Vēršu cīņas

nu jā tas nu arī viss par vēršu cīņām. man nepatika. bet es saprotu, ka tā ir daļa no spāņu kultūras, tāpēc to pilnībā respektēju.

bučas

cālēns

nu nez. laikam jau sava daļa taisnības viņai ir.

bučas.

cālēns